You are here

Eiropas direktīvas par drošību un veselības aizsardzību darbā

European directives on safety and health at work
Direktīva ir ES Līgumā paredzēts tiesību akts. Tā uzliek saistības kopumā un nosaka dalībvalstīm pienākumu noteiktajā termiņā transponēt to valsts tiesību aktos.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 153. pants dod ES pilnvaras pieņemt direktīvas darba drošības un veselības aizsardzības jomā. Pamatdirektīva, ar savu plašo pielietošanas jomu, un turpmākās direktīvas, kas vērstas uz darba drošības un veselības aizsardzības konkrētiem aspektiem, ir Eiropas drošības un veselības tiesību aktu pamats.

Transponējot ES direktīvas valsts tiesību aktos, dalībvalstis drīkst pieņemt stingrākus darba ņēmēju aizsardzības noteikumus. Tāpēc tiesību aktu prasības attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darbā dažādās ES dalībvalstīs var atšķirties.

Direktīvas pēc temata

Direktīvu kopsavilkumi ir pieejami tikai angļu valodā, taču katra kopsavilkuma beigās pieejamās saites norāda uz pilnu direktīvas tekstu visās ES valodās.

Papildus pamatdirektīvai ir pieņemtas vairākas atsevišķas direktīvas, kas vērstas uz specifiskiem darba drošības un veselības aizsardzības aspektiem. Tomēr visās jomās, kuras aptver atsevišķās direktīvas, piemēro arī pamatdirektīvu. Ja atsevišķajās direktīvās ir paredzēti stingrāki un specifiskāki noteikumi, priekšroka ir šiem īpašajiem noteikumiem. Ar atsevišķajām direktīvām pielāgo pamatdirektīvas principus:

  • īpašiem uzdevumiem (piemēram, kravu apstrādei ar rokām);
  • specifiskiem apdraudējumiem darbā (piemēram, bīstamu vielu vai fizisko faktoru iedarbība);
  • specifiskām darbavietām un nozarēm (piemēram, pagaidu darbu objekti, ieguves rūpniecība, zvejas kuģi);
  • specifiskām darba ņēmēju grupām (piemēram, grūtniecēm, gados jauniem darba ņēmējiem, darba ņēmējiem, kas pieņemti darbā uz noteiktu laiku);
  • dažiem ar darbu saistītiem aspektiem (piemēram, darba laika organizācija).

Atsevišķajās direktīvās nosaka, kā novērtēt šos riskus, un dažos gadījumos paredz noteiktu vielu vai faktoru robežvērtības.

Turklāt vairākas ES direktīvas, kas pamatotas uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 114. pantu, arī attiecas uz drošības un veselības aspektiem. Ar šo juridisko pamatojumu pieņēma arī virkni tehnisku direktīvu saskaņa ar tā dēvēto "jauno pieeju", ar kuru Eiropas standartizācijas organizācijas, t. i., Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN), Eiropas Elektroniskās standartizācijas komiteja (CENELEC) un Eiropas Telekomunikācijas standartu institūts (ETSI), nosaka un regulāri aktualizē Eiropas standartus.

Eiropas likumdošanas process 

ES Pamatstratēģijā drošībai un veselības aizsardzībai darbā no 2014. līdz 2020. gadam ir noteikts Eiropas drošības un veselības politikas politiskais ietvars. Likumdošanas iniciatīvas Eiropas līmenī rosina ar Eiropas Komisijas sagatavotu tiesību akta priekšlikumu. ES direktīvas pieņem Eiropas Padome un Eiropas Parlaments saskaņā ar "parasto likumdošanas procedūru". Dažos gadījumos šīs iestādes deleģē likumdošanas pilnvaras Eiropas Komisijai, lai pielāgotu direktīvas tehniskajam progresam.

Svarīga loma Eiropas lēmumu pieņemšanā attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darbā ir Eiropas sociālajiem partneriem, jo ar tiem ir jāapspriežas dažādos lēmumu pieņemšanas posmos. Līgumā par Eiropas Savienības darbību paredzēta arī iespēja slēgt autonomus nolīgumus. Līdz šim Eiropas sociālā dialoga rezultātā ir noslēgti vairāki autonomie nolīgumi.

Drošības un veselības likumdošanas vēsturiskais pamatojums

Pirmās Eiropas direktīvas par darba drošību un veselības aizsardzību bija pieņemtas, pamatojoties uz vispārīgajiem tirgus saskaņošanas noteikumiem. Tam iemesls ir tas, ka Līgumā līdz divdesmitā gadsimta 80. gadu vidum nebija skaidri paredzēta likumdošanas kompetence attiecībā uz drošību un veselības aizsardzību darbā. Līdz tam darba drošību un veselības aizsardzību uzskatīja par Eiropas Ekonomikas Kopienas tirgus saskaņošanas un ekonomiskas politikas pielikumu. Piemēram, ar šādu pamatojumu bija pieņemta Direktīva 77/576/ EEK par valstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz drošības zīmēm darbavietā un Direktīva 78/610/ EEK par ierobežojumu tuvināšanu to darba ņēmēju veselības aizsardzībai, kas atrodas saskarē ar vinilhlorīda monomēriem.

Būtisku progresu panāca, pieņemot 1987. gada Vienoto Eiropas aktu, ar ko Līguma sociālajā politikā ieviesa jaunu tiesību normu, kuras mērķis bija panākt "uzlabojumus attiecībā uz darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību, jo īpaši darba vidē". Iekļaujot Līgumā šo noteikumu, nepārprotami bija uzsvērts drošu darba apstākļu nozīmīgums. Turklāt jaunā sociālo jautājumu sadaļa pilnvaroja Eiropas Komisiju Eiropas līmenī veicināt sociālo dialogu starp darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem.

Ar 1997. gada Amsterdamas līgumu papildus nostiprināja likumdošanas kompetenci Eiropas sociālās politikas jomā, iekļaujot Līgumā sociālo vienošanos. Lisabonas līgumā līdzās tam, ka tajā izmainīja sociālo politiku reglamentējošo pantu numerāciju, saglabāja bijušo EKL 136.ff pantu būtību (tagad Līguma par Eiropas Savienības darbību 151.ff panti).