Kopš 20. gadsimta 70. gadiem ir skaidrs, ka informācijas un komunikāciju tehnoloģijas ļauj veikt darbu attālināti. 20. gadsimta 80. gados uzmanība galvenokārt tika pievērsta “teledarbam”, kas ir attālināta darba veikšana un nozīmē, ka darbinieks to var darīt no mājām, nemaz neatrodoties birojā. 20. gadsimta 90. gados kļuva redzams, ka darba veikšanas vietu iespējams mainīt arī starptautiskā līmenī, un to sāka dēvēt par “ārpakalpojumu iegādi citās valstīs”. Nākamajā desmitgadē izveidojās lieli starptautiski uzņēmumi, kuri nodrošināja pakalpojumus ar telesakaru palīdzību, aizvien vairāk izmantojot metodes, kuras dēvē par “globālu pakalpojumu izmantošanu”, kad darbiniekus no dažādām pasaules vietām var apvienot noteiktu pakalpojumu sniegšanai neatkarīgi no atrašanās vietas un atbilstoši darbības principam “tieši laikā”. Šajā desmitgadē attīstības procesi ir sasnieguši kritisko masu, veidojoties pilnīgi jaunām darba organizācijas formām, kuras tiek koordinētas ar tiešsaistes platformu starpniecību.